Daudzi vecāki, cenšoties veidot uzticības pilnas attiecības ar saviem bērniem, cenšas ar viņiem draudzēties. Tomēr tas ir nepieņemams attiecību veids ģimenē – vecākiem vienmēr ir jāpaliek vecākiem.
Izglītības psiholoģe, Amerikas Psihologu asociācijas biedre, garīgās veselības speciāliste Ani Leonila Joseliani paskaidroja, kā vecākiem jāveido attiecības ar saviem bērniem.
Vecāku autoritāte
“Vecākiem ir jābūt autoritātei. Autoritāte un cieņa ir viss, kas vecākiem ir. Mēs paklausām saviem vecākiem nevis tāpēc, ka baidāmies, bet tāpēc, ka cienām viņus. Manai mammai nevajadzētu būt manai labākajai draudzenei. Viņai ir jābūt mammai. Cilvēks, pie kura es varu nākt pēc palīdzības, atbalsta un aizsardzības,” – norāda Ani Leonila Joseliani.
Pēc Joselini domām, draudzēties ar bērniem ir labi, ja bērnam ir četrdesmit gadu un vecāki ir sasnieguši vecumu, kad ar šo pieaugušo var forši pavadīt laiku.
“Taču draudzēties ar 10 gadus vecu meiteni vai zēnu ir absolūti nepareizi. Tu esi pirmkārt un galvenokārt mamma. Tev ir funkcijas, kas tev ir jāpilda. Vispirms tev ir jāaizsargā”, – uzsvēra speciāliste.
Vecāku funkcija
Vecāku galvenais uzdevums ir izglītot savus bērnus, sagatavot viņus patstāvīgai dzīvei, kurā viņi var normāli funkcionēt. Tam ir nepieciešama cieņa, autoritāte un dalīta atbildība. Ir vecāku funkcijas, kas neattiecas uz bērniem.
Lasi vēl: 6 izplatītas kļūdas, mazgājot logus
“Mēs varam teikt bērnam: “Tavs pienākums mājās ir nomazgāt traukus un iznest atkritumus.” Mēs varam teikt bērnam: “Tu esi atbildīgs par to, lai mājās nomazgātu traukus un iznestu atkritumus. Tas ir normāli. Tas nav normāli, ja sieviete sēž un pārrunā ar bērnu sekojošas lietas: “Zini, man šomēnes nepietiek naudas, lai iztiktu, un es nezinu, no kā es varu aizņemties.” Tas nerada pareizas attiecības, un bērns neizjūt drošības sajūtu, ko būtu jāsaņem no vecākiem. Turklāt, bērna acīs sarūk vecāka autoritāte,” skaidroja psiholoģe.
Pēc viņas domām, ir svarīgi izturēties pret savu bērnu ar cieņu un atcerēties, ka viņš ir atsevišķs cilvēks. Jārespektē viņa vajadzības, viņa viedoklis, t. i., jāpieņem viņu tādu, kāds viņš ir.
“Un šo mīlestību mēs varam vērst konstruktīvā virzienā uz pareizajām lietām,” rezumēja Ani Leonila Joseliani.